Scope Maijs 15, 2007

Pēdējā laikā ir daudz kas traks noticis. Laikam daudz neliešu, bet gan sākšu ar kaut ko, piemēram, esmu tā kā officiāli aiztinies no savas augstskolas un taisos lielo pavērsienu taisīt dzīvē un daru visu, lai mani uzņemtu Karlsruhes (Vācija) Mūzikas augstskolā, Mūzikaszinātnes/MūzikasInformātikas bakalaura programmā. Ja es tikšu tajā skolā, tad sagaidu no tās, ka mani izdrāzīs ar vairākiem mūzikas teorijas priekšmetiem, sagaidu, ka man būs daudz laika jāpavada lai izzinātu, kut tehnika ar mūziku sāka krustoties, ko mums tas dod, solās arī daudz sēdēšana pie lieliem pogu dēļiem, nedaudz instrumenta strinkšķināšanas, klimpināšanas, nedaudz itāļu valodas vervelēšana agrākas mūzikas literatūras izpratnei un, protams, tas viss vācu valodā. Bet par to visu es labprātāk pastāstītu, kad tas būs tuvāk realitātei.

Uz citas rokas. Esmu ļoti priecīgs paziņot, ka esmu atradis divus ļoti talantīgus jaunēkļus, iedomājaties, abi ir muzikanti lielie, grib izsist un izsisties. Esam gandrīz vienu songu sataisījuši kuru var arī dzirdēt un redzēt, skatoties pievienoto video. Uzņemts ar digitālo ziepju trauciņu, kas nemaz nav tik slikti, kamēr vēl uz studiju neskrienam. Bet par dziesmu, tas ir viens mans pavecāks gabals/ideja, kuram tika pievienota ģeniāla bassa līnija (hail to SER) un spēcīgs, sūdaino pašmāju šķīvju skanējums… Ar mazliet bungām (ahoj Mikam), vienīgi beigas vēl jāizdomā. Enivej, rezultāts kaut kāds sāk veidoties un esmu lepns parādīt skatus no procesa.

Nosaucu šo dzīves posmu par “Scope”, kurā vēl visu no diezgan drošas distances vēroju un plānoju, kā rīkoties. “Scope” ir arī bassista piedāvātais nosaukums grupai, liekas ļoti ok.
Gan jau pieslīpēsim visas dziesmas, ko pašlaik spēlējam un, cerams, izdosies pieslīpēt arī savus dzīves turpmākos gadus tā, kā vēlos. Tas arī šoreiz viss.

Kārlis Butins and Thy Project Marts 1, 2007

Bija uznākusi lielā pacietība sarakstīt dziesmas, vai precīzāk – manas idejas. To ir daudz, ļoti, ļoti daudz. Tātad sarakstiju es dažas mājas apstākļos un ievietojos draugiem.lv. Nejau, ka pirmo reizi un man tīri labi patīk draugos ievietot, ja vēlos, ka kāds redz, JO TUR VISI IR.

Šie demo ieraksti ir tikai manas pierakstītās idejas, jo esmu diezgan spēcīgs slinķis un nēesmu tā arī tām notīm pieķēries, audio/video ieraksts ir vienīgais veids, kā man atcerēties, kā tā dziesma skanēja, kādā ātrumā, ritmā un kādu sajūtu tā rada. Tomēr man neizdodas, kā es vēlētos, ierakstos dziesmām daudz kas trūkst, tās neskan ne tuvu kā dzīvajā un vēl-netuvāk kā manā galvā, kā arī nēesmu pārāk liels multi instrumentālists. Risinājums – satieku cilvēkus, kas domā līdzīgi un aizpilda vai nu tur to bungu līniju, stabuli vai velnsviņsazin, ko es/mēs sadomājam ielikt tajā dziesmā. Esmu saticis bungas un bassu un cik esmu saticis, tas bija sensational, nezināju, ka spēlēju tik labi, kad man tādi cilvēki apkārt, kā arī viņi stāvā sajūsmā par mani… Tomēr tas viss notiek lēnām, jo visi ir aizņemti – stay tuned

Lai nu kā, bet ieraksti ir klausāmi, ideju apmēram var saprast, tapēc arī nopublicēju savu work in progress. Aizgāja (man) diezgan monstrozā ātrumā, pēc 2 dienām apskatos to profilu, 300+ reizes noklausījušies, savi 20 fani parādijušies, atsauksmes no draugiem tīri labas, visādi “galigi garam” komentāri. Bet, kas mani tomēr mudināja saņemties un uzrakstīt šo rakstu, bija vēstule, kuru šodien saņēmu: “sry dzekin siis dziesmas dzirdeetas tikai tu nem ar paris oktaavaam zemaakiem akordiem psc man patiik”. Šis mani pārsteidza (nē, ne par to pareizrakstību) un lika justies mazliet vairāk. Mani pirmoreizi apsaukāja plaģiātā, man prieks, ka esmu cilvēkam uzsitis ar saviem toņiem pa kādu associāciju, kas viņam ir licis domāt, “no kurienes es šito zinu”.

(Šito daļu var nelasīt, ja neinteresē iedziļināties, par manām dziesmām)

Es izanalizēju savus 6 nopublicētos demo ierakstus:

1. Scram – Moody, tense fingerplaying (spēlēt ar pirkstiem raujot katru stīgu) ar divām atsevišķām ģitāru līnijām, akordu – nav.

2. Skunk – tipiski man, experimental funk, ar wah-wah solo, kas tapa pilnīgi spontāni un ir pilnībā improvizēts.

3. Gratefulness – tipiski man (uz akustiskās ģitāras), rauju 4 stīgas reizē lai uzturētu ritmu, staigāju pa akordiem – principā, ļoti harmoniska progressija. Tam klāt elektriski blūzīgs, easy solinš.

4. Jo Majo – nenoraksturošu, kā es to ritmu turu, bet tas ir mans izgudrojums. Soliņš ir divdaļīgs: manas mīļotās vokāla notis uz ģitāras un outro soliņš.

5.Mr. Soldier – moody, lēns grunge-roks, nav nekam pakaļdarinājums.

6. Dreamy Drive Riff – vēlviens experimental funk, tikai šoreiz viena no manām secret nākotnes funk vīzijām – heavy funk ar interisanti apaļu, augstu tembru, totally me.

- Te var atkal sākt lasīt.

Tātad nonāku pie secinājuma, ka vēstules autors ir pilnīgs idiots un tomēr ar savu apvainojumu neizteica man komplimentu, bet gan apvainojumu sev, too bad. Nobeigumā, bilde no rakstīšanas procesa.

Bezguļa Februāris 6, 2007

Kārtējoreiz ir pienākusi viena no tām naktīm, kad man miegs nav sabiedrotais. Domāju, ka par to bezmiega lietu īpaši neizvērsīšos, ir man tāds niķis jau labu laiku, reizi nedēļa nevaru vienu nakti aizmigt. Dažnedažādākās pasaulīgās domas riņķo galvā un ne īsti tās varu atslēgt, kā arī nav īpaša vēlme to darīt – nogurdinoši. Bet ne tik nogurdinoši lai aizmigtu.

Pasūtiju “zeķi” savam nesen iegādātajam Macbook, tās piedāvā kāds kantoris no Austrālijas, nē, mxz ar to sakars nekāds. Macbukam būs silti, neskrāpēsies un “dzeltenajiem pleķiem” ar nevajadzētu rasties.

Pēc dažām stundām sāksies darba diena, man attiecīgi dienišķā 3 lekciju atsēdēšana, esmu uzcītīgs študents un pētu materiālus par Javascript, pasniedzējs veselu sējumu uzrakstijis – visu cieņu viņam par to. Refrešoju torrentleech, vai tik jaunais Heroes nav parādijies un klausos Broken Social Scene.

Broken Social Scene mūzikas žanru īpaši necentīšos noraksturot, tas nav svarīgi, vienkārši ļoti laba, moody mūzika, kas atgādina Tanakh’a – Ardent Fevers albumu (pilnīgi citi mūļi). Šis ir noteikti viens no stiliem, kas manā ģitārspēlē ir jāattīsta (/jāsatiek cilvēki, kas grib arī ko tādu spēlet). Hanyway, uzgāju šo grupu caur filmu Half Nelson, kur skan daži darbi no viņiem un, protams, nespēju koncentrēties uz filmu, bet tik domāju: “cik sasodīti labs OST!”. Novelku šo OST, uzzinu nosaukumus grupām, dziesmām: “hmm, broken social scene, kaut kur nesen dzirdējis esmu šo nosaukumu… Right! Leslie Feist!”. Leslie Feist ir kanādiete, mūziķe (laba pietam), kuras wikipedias profile nesen lasiju, jo tā vienkārši daru ar visiem mūziķiem, ko atklāju un kuru mūzika man tīk. Ar Broken Social Scene domāju, ka esmu ko jaunu ieraudzijis, bet tie ir vien tie paši mūziķi, kas ir saistīti ar mūziķiem, kuru darbus es loloju līdz šim. Kārtējo reizi ķēde ir savienojusies un zinam par vienu tās sadaļu mazliet vairāk. (Leslie Feist zinu dēļ Kings Of Convenience)

Bionic Weekend Februāris 4, 2007

Vakardienas The Prestige apmeklējums šonakt izraisija kaut kādus sapņus par čigāniem 17.gs., man vismaz tā liekas, ka filmas dēļ, nevertheless, filma tīri laba, garāka un interesantāka nekā sagaidiju.

Sveika Pasaule! Janvāris 23, 2007

Sveicināti visapkārt. Pamazām sāku veidot kaut ko līdzīgu blogam. Šī nu pagaidām ir tā vieta tam.