Holy Fuck @ Cafe Central, Weinheim Aprīlis 14, 2008

Tā nu sanācis, ka aizrautīgi mīlot māksliniekus kā, piemēram, Broken Social Scene, By Divine Right, Feist utt. esmu salīdzinoši nesen atklājis šos enerģijas pārpilnos un lo-fi improvizācijā ieslīgušos, vienkāršos ļaudis – Holy Fuck.

Vācijā dzīvojot ir viens milzumliels pluss, te notiek ļoti daudz labu koncertu, daudzi no tiem netālu no manis. Ieraugot, ka Holy Fuck arī tūrē pa Eiropu, aulekšiem vēru vaļā attiecīgās lapas, lai uzzinātu, kurš koncerts man vistuvāk.

Tā nu es vakar aizbraucu uz Weinheim, kas ir 40min ar vilcienu no manis, mazs ciematiņs nedaudz uz ziemeļiem no manis. Bija plānots ierasties kādu stundiņu ātrāk, lai atrastu, kur norisināsies koncerts, rezultāts bija tāds, ka ierados 4 (!) stundas par ātru, atradu kafejužņiku pa 10minūtēm, bez kartes vai instrukcijām.

Nu neko, ieejot bāra ieraugu nevienu citu kā pašus vaininiekus, visus ar Apple produkciju klēpjos, aizrautīgi čatojam un sērfojam pa allmighty intrawebu. Sasveicinos, sāku nedaudz fotografēt, pēkšņi tieku iesaistīts kādā sarunā par Indiešu mūziku, aizvelku viņus līdz tam, kas ir Latvija, ka es arī šo to esmu dabujis muzikāli padarīt, tiek piesprausts mans iPod, tiek atskaņots šis tas, “That’s some cool stuff, you’ve got there, boss.” Holy Fuck ir forši. Bet nu laiks soundcheckam.

Kamēr šie taisa soundcheck, ierodas viņu iesildītāji – Lichter. Es sākumā tieku noturēts par vienu no Holy Fuck, bet ātri viss noskaidrojas un kamēr vēl laiks, sākam nodarboties ar galda futbolu - Foosball (Kicker). Dažus mačus vēlāk, arī lielie mūziķi (HF) pievienojas un Lichter tiek sasisti.

Tā nu pamazām laiks tuvojas koncertam, pamazām sarodas ļaudis. Jāsaka, ka daudz nebijām (max. ap 100), daudzi nesaprata, kas tā vispār par grupu un mūziku, maz bija tādu, kuri pazina dziesmas, bet nu tas performanci neietekmēja un koncerts visnotaļ bija kā aprakstīts mēdijos, Holy Fuck komponē uz skatuves un rada vienreizēju šovu ar neizsīkstošām enerģijas rezervēm, tas ir apbrīnojami, jo viņu elektronika veidojas pilnībā bez laptopu vai līdzīgu ierīču palīdzības, viss ir pilnībā Live.

Paldies viņiem par visu dienu, kuru pavadiju ar viņiem, paldies par koncertu, paldies jums par uzmanību. Iesaku visiem mūzikas cienītājiem apmeklēt šādus pasākumus, ja ir iespēja.

P.S. Lichter arī bija ļoti labi un kvalitatīvi, tas gan nav obligāti mans žanrs, bet visu cieņu par uzvedumu, attieksmi un mūziku.

Trips uz Londonu (Arctic Monkeys, Alexandra Palace 8th December) Decembris 10, 2007

Laigan esmu labi izgulējies pēc sava 30 stundu ceļojuma uz Londonu, jūtos pārguris un joprojām viss sāp.Let me tell you about it.

Lidmašīnas biļetes sanāca visai lētas, turp un atpakaļ par apmēram 20eiro, bet nu attiecīgi izlidošana uz Londonu bija from the middle of nowhere kaut kur Vācijā, kaut kur 50km no manas dzīves vietas, kur nokļūt nemaz neizrādijās tik vienkārši kā man stacijā izstāstija (paņemiet vilcienu uz to vietu, netālu pirms lidostas pārsēdīsieties laicīgi uz autobusu). Kaut gan ļoti laicīgi izbraucu, pusotru stundo pirms izlidošanas atrados ap 30km no lidostas, kas itin nemaz nebija laba sajūta. Atrados kaut kādā ciemā, kur cilvēki neko nezināja un nevarēja izpalīdzēt. Bet tomēr izzvanijos un noskaidroju, ka netālu atrodas autoosta un tūlīt arī nākšot autobuss uz citu ciemu, kas atrodas 15km no lidostas un no tā ciema uzreiz es varēšot iekāpt autobusā uz lidostu. Noskrējies un izstressojies, kaut kā es tomēr paspēju uz lidmašīnu un biju ceļā uz Londonu.

Stanstedas lidostā es atveru maku un sāku skaitīt cik naudas, jo jāizmaina. Saskaitu 35eiro un domaaju, nu nekas, aiziešu līdz automātam un izņemšu. Neviena no kartēm nestrādā. Nu loģiski, jo hansbankas visa classic skaitās pa Eiropu derīga, Vācijas visa ir tikai pa Vāciju. Ok, mainam 35eiro, 3£ komisija, ok, great – ~19£. Iekāpjam 8£ autobusā uz Londonas centru un ņemam metro (pa 5.10£ uz visu dienu) uz Picadilly, jau nedaudz saguris, satieku beidzot AM, atrodamies Londonas centrā, kur arī pavadījām atlikušo dienu, apmeklējot lietas kā lielāko Apple Store tur ārā, London Eye, Big Ben, citas pazīstamas vietas Londonā un galu galā arī Arctic Monkeys koncertu.  Neliels brauciens ar metro un jau redzam fanu pūļus satērpušos grupas merčendaizā, šiltes ar norādēm uz koncerta vietas atrašanos un cilvēkiem, kas bļauj “tickets!!!”, tātad esam tuvu. Iegājām smukajā pilī ar mega augstajiem griestiem, iedzērām laikam labāko alu pasaulē, jo tas maksāja 3£ un gaidijām iesildītājus. Iesildija viņus The Rascals un The Horrors, pirmie bija visai līdzīgi sava mūzikā, tikai ne tuvu tik attīstīti un kvalitatīvi, tomēr 3 cilvēku sastāvā nolaida tīri interesantu konci ~10 dziesmu garumā, obviously čomi pašiem arcticiem. Nezinu, ko lai īsti saku par otrajiem iesildītājiem – The Horrors, viņi spēlēja kaut kādu horror punk žanru vai ko tādu. Lai arī cik labi viņi spēlētu, ar savu mūziku un izskatu viņi bija noteikti nepareizajā auditorijā. Vēl jāpiebilst, ka viņu taustiņinstrumentu spēlētajs bija histēriski smieklīgs ar saviem petshopboizīgajiem dejas soļiem un uzvedību. Beidzot arī uz skatuves kāpa vakara galvenais uzvedums, paši arktiki.

Jau pie pirmajiem akordiem notika, kas ļoti negaidīts, fani sāka tā ārdīties, ka abi ar AM vienkārši brutāli tikām atdalīti, zinu tik, ka mani vilnis aizrāva uz labējo pusi. Tas bija tik neiedomājami cik publika palika agresīva, tie bljāva līdz liriku un veidoja brutālāko mosh pit, ko jebkad esmu redzējis, mani brīžiem tā saspieda, ka ar visu spēku nevarēju pakustināt rokas prom no sāniem, man sita ar elkoņiem pa rokām un muguru, lēkāja pa kājam un spēra, biju diezgan šokā, jo mūzika pati ne tuvu nav tik agressīva. Visprecīzākais kā es varētu šo apraksturot ir “The fans went totally apeshit”.

 Tākā grupa ir salīdzinoši svaiga un viņiem ir tikai divi lielie albūmi, viņi nospēlēja principā visu, ko varu iedomāties, plus vēl pielika dažus B-Sides un guest appearances klāt. Skaņa bija vairāk kā laba, Arctic Monkeys dzīvājā spēlē labāk nekā ierakstos, tas ir diezgan apbrīnojami, ņemot vērā viņu salīdzinoši mazo pieredzi. Instrumenti un vokāli skanēja kā nākas un pati uzstāšanās bija ļoti iespaidīga, šī grupa tikai vēl aug un jau ir vienkārši ģeniāla. Pēc koncerta izsvīdis, saspārdīts un pusklibs gāju pēc jakas un meklēt AM, sazvanīt nevar, dažas no vairākām sms saņem, citas ne. Izstaigājis visu apkārtni un neatrasdams šo, stājos milzīgaja rindā uz autobusiem. Kad pusi no rindas izstāvējis biju, redzēju pāri ielai autobusu, kurš gāja uz man principā izdevīgāku vietu un kuram principā nebija rindas, kāpdams jau iekšā mani kaut kas parāva aiz pleca un tā arī atradāmies. Viņa mobīlais – nozagts.

Nokļuvām centrā kad man bija palikušas dažas stundas līdz lidmašīnai, redzēju nedaudz no Londonas nakts dzīves, kura ir ļoti aktīva, nevarēju nepamanīt cik daudz puspliku meiteņu, kas savu tā vakara vīriešu pavadījumā raud/vemstās/klūp/krīt, iegājām kaut kur vēl paēst un tad arī bija laiks man doties atpakaļ. 

Atpakaļ ceļs bija daudz mierīgāks, bet arī ne bez problēmām, tomēr nebija spēks vairs stresot un uztraukties, nokļuvu visur laikā un viss bija vairāk kā labi.  Tāda lūk viena diennakts no šī vīkenda.  

Hochschule für Musik Karlsruhe Novembris 22, 2007

Gluži, kā pasaku varonis Harijs, es mācos pilī, kas ir diezgan mega labi, jo reti kur dabūsi tādu atmosfēru kā pilī. Es nezinu, kas ir ar šīm viduslaiku celtnēm, bet ja Tu nodarbojies ar kaut ko radošu, tad atrasties tajās itin nemaz neskādēs.

Vienmēr esmu fascinējies ejot gar mūzikas skolām un citām mūzikas iestādēm, cik fantastiska sajūta apņem sirdi dzirdot no tām izskanam klasisko mūziku, bet nekad nebiju pievērsis uzmanību tam, cik svarīga tomēr ir pati celtne un tās atrašanās vieta. Cilvēki uz šo celtni nāk ar pavisam citu pieeju, nekā cilvēki, kas iet uz savu mūzikas iestādi pilsētas vidū, gluži kā atdalīti no pasaules, viņi var pievērsties savam radošajam darbam. Arī es nāku uz šo iestādi ar domu, ka varēšu pievērsties kaut kam radošam, bet tas tomēr nav tik vienkārši, pa priekšu man jāapgūst pamati, bez kuriem nu nekā.

Tā kā es mācos Mūzikas informātiku un zinātnes, man gandrīz nemaz nespiež pārvaldīt kādu no mūzikas instrumentiem, man pieprasa, ka es saprotu, kā tie darbojas un kā tie izpaudīs skaņu vadoties pēc, pieņemsim, notīm. Man ir jāzin kas vispār ir mūzika, kad un kā tā ir radusies, tās spilgtākie momenti vēsturē, kā to intepretēt un apstrādāt. Izklausās pēc visai klasiskas pieejas mūzikas teorijai, bet tā nav.

 Redziet, es nemācos tikai mūzikas vēsturi tikai līdz 20tam gadsimtam, man ir priekšmeti, kur man māca par elektroniskās mūzikas pirmsākumiem pēc 1945. gada, tur iet runa par tādu mūziku, ko 90% mūsdienu cilvēku nemaz par mūziku neuzskatītu. Mūzikas interpretācija nenozīmē tikai saprašanu, ko konkrētais komponists vēlējies pateikt ar kādu gabalu, bet gan analoga signāla pārveidošanu par digitālu vai otrādāk. Es šeit varētu ilgi un ļoti gari turpināt, jo zem katra no vārdiem slēpjas daudz un  dažadi, plaši jēdzieni, bet to nedarīšu šoreiz, jo vienkārši cenšos pasniegt, ka šī ir visai moderna un daudzveidīga pieeja apgūstamajai vielai. Protams, visjautrāk man iet priekšmetos, kur “programmējam” ar Unix shella palīdzību signālus un emulējam dažnedažādākās skaņas, esmu nejauks script kiddie, kurš izmanto neparsargātos kursa biedru laptopus lekciju zālē, lai sūtītu virkni ar sirēnām apkārt, izmantojot LAN tīklu.

 Negaidīju, ka būs viss kopā tik grūti un noslogojoši, bet man ir jautri un patīk un priecājos, ka rīt atkal iešu uz to pili.

 P.S. Pie radošām lietām tiek strādāts, kādu dienu arī varēs em… dzirdēt. 

Deutschland, Deutschland über alles. Oktobris 14, 2007

Jā, es zinu, esmu pats ļaunums, nerakstot šeit neko jau labu laiku. Jau iepriekš minēju, ka esmu uzņemts Mūzikas augstskolā Karlsruē (Karlsruhe), Vācijā, tā patiešām ir un nu jau apmēram, trešo nedēļu, tur arī atrodos, nu vismaz tuvumā.
Šeit ir patiešām ļoti jauki, ne pārāk liela, bet ļoti sakopta un zaļa pilsēta ar saviem 300 tūkstošiem iedzīvotāju. Šeit esot nevar nepamanīt, cik daudz vāciešiem patīk sev noorganizēt un sakārtot, sākot ar gājēju un velisopēdistu celiņiem, tramvaju paziņojumiem, kur kā jāpārkāpj, beidzot ar valsts pers. apdrošināšanai (obligāta Vācijā), ja jūs nespējat izvēlēties starp miljons citām firmām, kas šos pakalpojumus veic. Man, personīgi, ļoti patika kā mani apdāvināja ar dažādām dāvanu kartēm priekš veikaliem, semestra biļeti tramvajam, “a guide to Karlsruhe” grāmatu un pieteica loterijā laimēt riteni, kad es aizgāju piereģistrēt savu mājvietu, būdams students.
Dzīvesvieta man ir 23kv.m. izmērā istaba ar izlietni (!!!), labu wi-fi internetu, nedaudz mēbelēm, tajā pašā stāvā pieejama virtuve, dušas, tualetes, veļasmašīna. Tātad, tādas diezgan zolīdas kojas, par kurām es īpaši sūdzēties nevaru, man labi, man pietiek, nets iet.

Ierados šeit diezgan savlaicīgi, pirms skolas sākuma, lai varu nokārtot papīrus, kurus pa pastu nokārtot nevarēja, atklāju pie reizes dažas ēstuvītes, kur labprāt joprojām iegriežos, kā piemēram, man ļoti tuvu mājai studentu bārs, kur paēst labi un lēti var – “Kippe”, kam ir tiešs un burtisks tulkojums – Cīga. Iegriezos arī vienā no turku kebabiem, no kura man nepārāk labi palika, bet es nēesmu padevies un atradīsu labu kebabu būdu, domāju, ka tā nebūs problēma, jo kebabu ēstuves šeit ir par daudz (gluži kā paši valsts pārstāvji).

Uz nobeiguma pusi varu pastāstīt, ka augstskola pagaidām rullē smagi visās jomās, mācību priekšmeti ir aizraujoši, izaicinoši un entuziasms man turpina augt, bet par to vienā no nākamajiem postiem, kurus apsolu uzrakstīt ļoti, ļoti drīz.

It’s On Jūlijs 24, 2007

Esmu jau gandrīz nedēļu atpakaļ no Vācijas, kur biju uz 2 dienām, lai piedalītos intervijā, kur pieciem cilvēkiem interesēja mana augstskolas izvēle, nākotnes plāni, vācu val. zināšanas, mūzikas zināšanas un pieredze utt.
Brauciens kā tāds bija diezgan nogurdinošs, jo pa priekšu vajag aizlidot (pa lēto) līdz Vācu zemei, tad jābrauc ar autobusu stundiņas divas un tad vēl stundiņu ar vilcienu – esmu klāt, Karlsruhe. Dienvidrietum-vācija, ļoti netālu no Francijas robežas, neliela, ļoti zaļa un skaista pilsētiņa. Aizstaigāju līdz savam hotelītim, kurš īpaši omulīgs nebija, bet lēts:) Pēc dušas domāju iet pilsētu aplūkot, pulkstens ir ap 18tiem un varētu tā kā vēl pastaigāties, apsēžoties uz gultas, es tā vairs nedomāju(zzz).
Nākamā dienā pastaigājos, redzēju šo to, bet nu galvenais bija iestājpārbaudījums – intervija, kas arī tajā dienā norisinājas. Norisinājās ļoti labi, manuprāt.
Atpakaļceļa sanāca arī mazliet pabūt Heidelbergā, kur nogāju savu desmitu kilometru, ieguvu tulznu, redzēju mazliet vecpilsētas un pasēdēju ar Macbook Starbucksā, dzerot 4euro vērtu maltu ledu ar suliņām, it’s totally worth it all. Tā kā reiss atpakaļ uz Rīgu man bija 9ņos no rīta, es braucu uz lidostu atpakaļ pievakarē. Lidostā pavadiju romantisku nakti trepju telpā starp liftu un durvīm(jo tur bija rozete), kur noskatijos Hellboy un Metal: A Headbangers Journey, gaidīdams savu reisu.
Ko nu tur daudz vairāk, sagaidiju, atlidoju, back to work, back to ikdiena.

Šodien saņēmu paciņu ar daudz papīrīšiem, esmu uzņemts Karlsruhes Mūzikas Universitātē, Mūzikaszinātņu/Mūzikasinformātikas bakalaura programmā, studijas sākas 1. Oktobrī

.

YESSSSSSSSSSSSSSSSSSSSS!

Confidence is key. Patience a virtue. Maijs 22, 2007

Iedomājaties talantu konkursu, kur piedalās virkne ar komiķiem un dažādiem muzikāliem ansambļiem, kuru mērķis nav vinnēt konkursu, bet gan pasniegt/prezentēt savas spējas, domas, pēc iespējas uztveramāk savai publikai. To visu vada par dalībniekiem zinošs raidījuma vadītājs, kurš, galu galā, pats kā dalībnieks uzvedas ar savu savdabīgo humora izjūtu, lielo entuziasmu un dažādību. Tā es apmēram raksturotu That Handsome Devil un viņu pašnosaukto EP.

Tik plašu mūzikas spektru, kā viņi spēlē ir grūti noraksturot, protams, centīšos. Ja sauktu mūzikas žanrus, tad varētu pieminēt, ka viņu mūzikā ir kaut kas no Big-Bandiem, Blues, Swing, Hip-Hop, Funk, Rock, Jazz, R&B – to visu gan no modernas, gan tradicionālas pieejas. Šie mūziķi parāda īstu profesionalitāti šos visus krāsainos žanrus aranžējot perfektās pārejās, veidojot vienkārši izcilu mūziku.
Brīžiem gribas domāt, ka cilvēki izrādās, sajaucot visu iespējamo kopā, bet šoreiz tā nav īsti, jo rezultāts ir vareni spēcīgs muzikālā ziņā. Bet tas vēl nav viss, grībētu veltīt kādu atsevišķu rindiņu tam, cik ļoti spēcīgs ir arī vokālists, kurš brīžiem ar savu āž-veidīgo-caur-degunu-brēkšanas manieri atgādina mūsu seno, labo draugu De La Roku(piemēram, dziesmā “Yadda Yadda”), tajā pašā laikā būdams spējīgs uz tik tembrāli skaistu izpildijumu – “Miss America”, kā arī ļoti jautrs un veikls liricists, ar saviem tekstiem dodot klausītājiem padomus koļīšanā – “Dating Tips”, stāstot par pasaules beigām, kur vajadzētu atsūtīt enģeļus ar ieročiem, lai pie reizes, svinot pasaules galu, ievieš kārtību – “Elephant Bones”, parāda, ka šiem cilvēkiem pieredze nav tikai mūzikas komponēšanā, aranžēšanā un spēlēšanā, bet gan arī ir ko pastāstīt iz dzīves.
Priekš tik mazas pakas (7 dziesmas), That Handsome Devil dod ļoti daudz kamī ieklausīties un, ja man kāds jautātu, kas noteikti nenotiks, es to sauktu par Progressive Funk.
“This concludes the introductionary segment of the Godforbid’s self-help collection, for further behavioral instructions consult your nearest strip club and/or liquor store, thank you and enjoy yourself!”©That Handsome Devil
P.S. Nejauciet ar grupu Handsome Devil.

Scope Maijs 15, 2007

Pēdējā laikā ir daudz kas traks noticis. Laikam daudz neliešu, bet gan sākšu ar kaut ko, piemēram, esmu tā kā officiāli aiztinies no savas augstskolas un taisos lielo pavērsienu taisīt dzīvē un daru visu, lai mani uzņemtu Karlsruhes (Vācija) Mūzikas augstskolā, Mūzikaszinātnes/MūzikasInformātikas bakalaura programmā. Ja es tikšu tajā skolā, tad sagaidu no tās, ka mani izdrāzīs ar vairākiem mūzikas teorijas priekšmetiem, sagaidu, ka man būs daudz laika jāpavada lai izzinātu, kut tehnika ar mūziku sāka krustoties, ko mums tas dod, solās arī daudz sēdēšana pie lieliem pogu dēļiem, nedaudz instrumenta strinkšķināšanas, klimpināšanas, nedaudz itāļu valodas vervelēšana agrākas mūzikas literatūras izpratnei un, protams, tas viss vācu valodā. Bet par to visu es labprātāk pastāstītu, kad tas būs tuvāk realitātei.

Uz citas rokas. Esmu ļoti priecīgs paziņot, ka esmu atradis divus ļoti talantīgus jaunēkļus, iedomājaties, abi ir muzikanti lielie, grib izsist un izsisties. Esam gandrīz vienu songu sataisījuši kuru var arī dzirdēt un redzēt, skatoties pievienoto video. Uzņemts ar digitālo ziepju trauciņu, kas nemaz nav tik slikti, kamēr vēl uz studiju neskrienam. Bet par dziesmu, tas ir viens mans pavecāks gabals/ideja, kuram tika pievienota ģeniāla bassa līnija (hail to SER) un spēcīgs, sūdaino pašmāju šķīvju skanējums… Ar mazliet bungām (ahoj Mikam), vienīgi beigas vēl jāizdomā. Enivej, rezultāts kaut kāds sāk veidoties un esmu lepns parādīt skatus no procesa.

Nosaucu šo dzīves posmu par “Scope”, kurā vēl visu no diezgan drošas distances vēroju un plānoju, kā rīkoties. “Scope” ir arī bassista piedāvātais nosaukums grupai, liekas ļoti ok.
Gan jau pieslīpēsim visas dziesmas, ko pašlaik spēlējam un, cerams, izdosies pieslīpēt arī savus dzīves turpmākos gadus tā, kā vēlos. Tas arī šoreiz viss.

Kārlis Butins and Thy Project Marts 1, 2007

Bija uznākusi lielā pacietība sarakstīt dziesmas, vai precīzāk – manas idejas. To ir daudz, ļoti, ļoti daudz. Tātad sarakstiju es dažas mājas apstākļos un ievietojos draugiem.lv. Nejau, ka pirmo reizi un man tīri labi patīk draugos ievietot, ja vēlos, ka kāds redz, JO TUR VISI IR.

Šie demo ieraksti ir tikai manas pierakstītās idejas, jo esmu diezgan spēcīgs slinķis un nēesmu tā arī tām notīm pieķēries, audio/video ieraksts ir vienīgais veids, kā man atcerēties, kā tā dziesma skanēja, kādā ātrumā, ritmā un kādu sajūtu tā rada. Tomēr man neizdodas, kā es vēlētos, ierakstos dziesmām daudz kas trūkst, tās neskan ne tuvu kā dzīvajā un vēl-netuvāk kā manā galvā, kā arī nēesmu pārāk liels multi instrumentālists. Risinājums – satieku cilvēkus, kas domā līdzīgi un aizpilda vai nu tur to bungu līniju, stabuli vai velnsviņsazin, ko es/mēs sadomājam ielikt tajā dziesmā. Esmu saticis bungas un bassu un cik esmu saticis, tas bija sensational, nezināju, ka spēlēju tik labi, kad man tādi cilvēki apkārt, kā arī viņi stāvā sajūsmā par mani… Tomēr tas viss notiek lēnām, jo visi ir aizņemti – stay tuned

Lai nu kā, bet ieraksti ir klausāmi, ideju apmēram var saprast, tapēc arī nopublicēju savu work in progress. Aizgāja (man) diezgan monstrozā ātrumā, pēc 2 dienām apskatos to profilu, 300+ reizes noklausījušies, savi 20 fani parādijušies, atsauksmes no draugiem tīri labas, visādi “galigi garam” komentāri. Bet, kas mani tomēr mudināja saņemties un uzrakstīt šo rakstu, bija vēstule, kuru šodien saņēmu: “sry dzekin siis dziesmas dzirdeetas tikai tu nem ar paris oktaavaam zemaakiem akordiem psc man patiik”. Šis mani pārsteidza (nē, ne par to pareizrakstību) un lika justies mazliet vairāk. Mani pirmoreizi apsaukāja plaģiātā, man prieks, ka esmu cilvēkam uzsitis ar saviem toņiem pa kādu associāciju, kas viņam ir licis domāt, “no kurienes es šito zinu”.

(Šito daļu var nelasīt, ja neinteresē iedziļināties, par manām dziesmām)

Es izanalizēju savus 6 nopublicētos demo ierakstus:

1. Scram – Moody, tense fingerplaying (spēlēt ar pirkstiem raujot katru stīgu) ar divām atsevišķām ģitāru līnijām, akordu – nav.

2. Skunk – tipiski man, experimental funk, ar wah-wah solo, kas tapa pilnīgi spontāni un ir pilnībā improvizēts.

3. Gratefulness – tipiski man (uz akustiskās ģitāras), rauju 4 stīgas reizē lai uzturētu ritmu, staigāju pa akordiem – principā, ļoti harmoniska progressija. Tam klāt elektriski blūzīgs, easy solinš.

4. Jo Majo – nenoraksturošu, kā es to ritmu turu, bet tas ir mans izgudrojums. Soliņš ir divdaļīgs: manas mīļotās vokāla notis uz ģitāras un outro soliņš.

5.Mr. Soldier – moody, lēns grunge-roks, nav nekam pakaļdarinājums.

6. Dreamy Drive Riff – vēlviens experimental funk, tikai šoreiz viena no manām secret nākotnes funk vīzijām – heavy funk ar interisanti apaļu, augstu tembru, totally me.

- Te var atkal sākt lasīt.

Tātad nonāku pie secinājuma, ka vēstules autors ir pilnīgs idiots un tomēr ar savu apvainojumu neizteica man komplimentu, bet gan apvainojumu sev, too bad. Nobeigumā, bilde no rakstīšanas procesa.

Bezguļa Februāris 6, 2007

Kārtējoreiz ir pienākusi viena no tām naktīm, kad man miegs nav sabiedrotais. Domāju, ka par to bezmiega lietu īpaši neizvērsīšos, ir man tāds niķis jau labu laiku, reizi nedēļa nevaru vienu nakti aizmigt. Dažnedažādākās pasaulīgās domas riņķo galvā un ne īsti tās varu atslēgt, kā arī nav īpaša vēlme to darīt – nogurdinoši. Bet ne tik nogurdinoši lai aizmigtu.

Pasūtiju “zeķi” savam nesen iegādātajam Macbook, tās piedāvā kāds kantoris no Austrālijas, nē, mxz ar to sakars nekāds. Macbukam būs silti, neskrāpēsies un “dzeltenajiem pleķiem” ar nevajadzētu rasties.

Pēc dažām stundām sāksies darba diena, man attiecīgi dienišķā 3 lekciju atsēdēšana, esmu uzcītīgs študents un pētu materiālus par Javascript, pasniedzējs veselu sējumu uzrakstijis – visu cieņu viņam par to. Refrešoju torrentleech, vai tik jaunais Heroes nav parādijies un klausos Broken Social Scene.

Broken Social Scene mūzikas žanru īpaši necentīšos noraksturot, tas nav svarīgi, vienkārši ļoti laba, moody mūzika, kas atgādina Tanakh’a – Ardent Fevers albumu (pilnīgi citi mūļi). Šis ir noteikti viens no stiliem, kas manā ģitārspēlē ir jāattīsta (/jāsatiek cilvēki, kas grib arī ko tādu spēlet). Hanyway, uzgāju šo grupu caur filmu Half Nelson, kur skan daži darbi no viņiem un, protams, nespēju koncentrēties uz filmu, bet tik domāju: “cik sasodīti labs OST!”. Novelku šo OST, uzzinu nosaukumus grupām, dziesmām: “hmm, broken social scene, kaut kur nesen dzirdējis esmu šo nosaukumu… Right! Leslie Feist!”. Leslie Feist ir kanādiete, mūziķe (laba pietam), kuras wikipedias profile nesen lasiju, jo tā vienkārši daru ar visiem mūziķiem, ko atklāju un kuru mūzika man tīk. Ar Broken Social Scene domāju, ka esmu ko jaunu ieraudzijis, bet tie ir vien tie paši mūziķi, kas ir saistīti ar mūziķiem, kuru darbus es loloju līdz šim. Kārtējo reizi ķēde ir savienojusies un zinam par vienu tās sadaļu mazliet vairāk. (Leslie Feist zinu dēļ Kings Of Convenience)