Laigan esmu labi izgulējies pēc sava 30 stundu ceļojuma uz Londonu, jūtos pārguris un joprojām viss sāp.Let me tell you about it.
Lidmašīnas biļetes sanāca visai lētas, turp un atpakaļ par apmēram 20eiro, bet nu attiecīgi izlidošana uz Londonu bija from the middle of nowhere kaut kur Vācijā, kaut kur 50km no manas dzīves vietas, kur nokļūt nemaz neizrādijās tik vienkārši kā man stacijā izstāstija (paņemiet vilcienu uz to vietu, netālu pirms lidostas pārsēdīsieties laicīgi uz autobusu). Kaut gan ļoti laicīgi izbraucu, pusotru stundo pirms izlidošanas atrados ap 30km no lidostas, kas itin nemaz nebija laba sajūta. Atrados kaut kādā ciemā, kur cilvēki neko nezināja un nevarēja izpalīdzēt. Bet tomēr izzvanijos un noskaidroju, ka netālu atrodas autoosta un tūlīt arī nākšot autobuss uz citu ciemu, kas atrodas 15km no lidostas un no tā ciema uzreiz es varēšot iekāpt autobusā uz lidostu. Noskrējies un izstressojies, kaut kā es tomēr paspēju uz lidmašīnu un biju ceļā uz Londonu.
Stanstedas lidostā es atveru maku un sāku skaitīt cik naudas, jo jāizmaina. Saskaitu 35eiro un domaaju, nu nekas, aiziešu līdz automātam un izņemšu. Neviena no kartēm nestrādā. Nu loģiski, jo hansbankas visa classic skaitās pa Eiropu derīga, Vācijas visa ir tikai pa Vāciju. Ok, mainam 35eiro, 3£ komisija, ok, great – ~19£. Iekāpjam 8£ autobusā uz Londonas centru un ņemam metro (pa 5.10£ uz visu dienu) uz Picadilly, jau nedaudz saguris, satieku beidzot AM, atrodamies Londonas centrā, kur arī pavadījām atlikušo dienu, apmeklējot lietas kā lielāko Apple Store tur ārā, London Eye, Big Ben, citas pazīstamas vietas Londonā un galu galā arī Arctic Monkeys koncertu. Neliels brauciens ar metro un jau redzam fanu pūļus satērpušos grupas merčendaizā, šiltes ar norādēm uz koncerta vietas atrašanos un cilvēkiem, kas bļauj “tickets!!!”, tātad esam tuvu. Iegājām smukajā pilī ar mega augstajiem griestiem, iedzērām laikam labāko alu pasaulē, jo tas maksāja 3£ un gaidijām iesildītājus. Iesildija viņus The Rascals un The Horrors, pirmie bija visai līdzīgi sava mūzikā, tikai ne tuvu tik attīstīti un kvalitatīvi, tomēr 3 cilvēku sastāvā nolaida tīri interesantu konci ~10 dziesmu garumā, obviously čomi pašiem arcticiem. Nezinu, ko lai īsti saku par otrajiem iesildītājiem – The Horrors, viņi spēlēja kaut kādu horror punk žanru vai ko tādu. Lai arī cik labi viņi spēlētu, ar savu mūziku un izskatu viņi bija noteikti nepareizajā auditorijā. Vēl jāpiebilst, ka viņu taustiņinstrumentu spēlētajs bija histēriski smieklīgs ar saviem petshopboizīgajiem dejas soļiem un uzvedību. Beidzot arī uz skatuves kāpa vakara galvenais uzvedums, paši arktiki.
Jau pie pirmajiem akordiem notika, kas ļoti negaidīts, fani sāka tā ārdīties, ka abi ar AM vienkārši brutāli tikām atdalīti, zinu tik, ka mani vilnis aizrāva uz labējo pusi. Tas bija tik neiedomājami cik publika palika agresīva, tie bljāva līdz liriku un veidoja brutālāko mosh pit, ko jebkad esmu redzējis, mani brīžiem tā saspieda, ka ar visu spēku nevarēju pakustināt rokas prom no sāniem, man sita ar elkoņiem pa rokām un muguru, lēkāja pa kājam un spēra, biju diezgan šokā, jo mūzika pati ne tuvu nav tik agressīva. Visprecīzākais kā es varētu šo apraksturot ir “The fans went totally apeshit”.
Tākā grupa ir salīdzinoši svaiga un viņiem ir tikai divi lielie albūmi, viņi nospēlēja principā visu, ko varu iedomāties, plus vēl pielika dažus B-Sides un guest appearances klāt. Skaņa bija vairāk kā laba, Arctic Monkeys dzīvājā spēlē labāk nekā ierakstos, tas ir diezgan apbrīnojami, ņemot vērā viņu salīdzinoši mazo pieredzi. Instrumenti un vokāli skanēja kā nākas un pati uzstāšanās bija ļoti iespaidīga, šī grupa tikai vēl aug un jau ir vienkārši ģeniāla. Pēc koncerta izsvīdis, saspārdīts un pusklibs gāju pēc jakas un meklēt AM, sazvanīt nevar, dažas no vairākām sms saņem, citas ne. Izstaigājis visu apkārtni un neatrasdams šo, stājos milzīgaja rindā uz autobusiem. Kad pusi no rindas izstāvējis biju, redzēju pāri ielai autobusu, kurš gāja uz man principā izdevīgāku vietu un kuram principā nebija rindas, kāpdams jau iekšā mani kaut kas parāva aiz pleca un tā arī atradāmies. Viņa mobīlais – nozagts.
Nokļuvām centrā kad man bija palikušas dažas stundas līdz lidmašīnai, redzēju nedaudz no Londonas nakts dzīves, kura ir ļoti aktīva, nevarēju nepamanīt cik daudz puspliku meiteņu, kas savu tā vakara vīriešu pavadījumā raud/vemstās/klūp/krīt, iegājām kaut kur vēl paēst un tad arī bija laiks man doties atpakaļ.
Atpakaļ ceļs bija daudz mierīgāks, bet arī ne bez problēmām, tomēr nebija spēks vairs stresot un uztraukties, nokļuvu visur laikā un viss bija vairāk kā labi. Tāda lūk viena diennakts no šī vīkenda.
Thumbs up par rakstu.
“brutālāko mosh pit, ko jebkad esmu redzējis, mani brīžiem tā saspieda, ka ar visu spēku nevarēju pakustināt rokas prom no sāniem, man sita ar elkoņiem pa rokām un muguru, lēkāja pa kājam un spēra, biju diezgan šokā, jo mūzika pati ne tuvu nav tik agressīva”
GAR ZEMI!
izklausaas peec kaut kaadaam futbola fanu razborkaam