Vēlā nakts stundā piebeidzot, nesen iznākušo, The Legend Of Zelda: Phantom Hourglass uz Nintendo DS, nonācu pie secinājuma, ka ir jāpasaka daži vārdi par to, kā arī par citām videospēlēm, ar kurām pavadītas entās stundas pēdējo nedēļu laikā. Vai arī “Kapēc es šeit nerakstu biežāk.”
Es jau reizi esmu mēģinājis uzrakstīt par kādu videospēli. Spēlei nebija ne vainas, manai izteikšanās spējai rakstot gan – failed hard. Par spīti visam, centīšos uzlaboties turpinot ar šiem slikti formulētajiem un īsajiem apskatiem par tām :
The Legend Of Zelda: Phantom Hourglass (Nintendo DS)
Nebiju no tiem, kas ticēja, ka 3D (vai precīzāk 2.5D) Zelda uz handhelda ar ne tām iespaidīgākajām 3D spējām un touchscreen control only, varētu būt tik ļoti bagātīga un principā pilnvērtīga 3D zelda. Ko es ar to domāju? Redziet, ir Zeldas uz handheldiem, kas ir parasti stipri vienkāršākas nekā to lielās konsoļu versijas. Šīs pārnēsajamās versijās parasti ir vienkāršots spēlešanas veids, grafika, skaņa, kontrole, spēles garums un dažādība, tajā pašā laikā turpinot veco un neaizmirsīsim, ka labo manieri no 90to sākuma. Tas viss nav slikti, bet tomēr to daļu skaits ir sasniedzis diezgan augstu skaitli un tās sāk tomēr nedaudz atkārtoties.
Šī daļa turpina Windwaker sēriju, kas bija jau liels pavērsiens zeldai (visvairāk dizaina ziņā) dažus gadus atpakaļ uz Gamecube, turpinot to daļu, atgriežas pazīstami tēli, pirātu tēma un kuģošana apkārt pa pasauli un mums jau kādu brīdi pazīstamo cel-shading tehniku. Zinot, ka Windwaker dizains ar cel-shading bija gan atzīts, gan neatzīts starp faniem, izvēle izlaist jaunu versiju tajā stilā tieši uz pārnēsajamās ierīces, ir visai saprotama.
Spēle turpina paturēt klasisko Zeldas uzbūvi ar vairāk vai mazāk pazīstamo, klasisko sižetu starp labo un ļauno, tomēr, tajā pašā laikā, ieviešot ļoti daudz kā jauna, kas attiecas uz mīklām un vadību. Tātad, varoni vadam pieskaroties ekrānam, kur noliksim bakstāmkoku, tur varonis ies, vinš kustēsies atrāk vai lēnāk, animācijai skaisti, plūstoši mainoties attiecīgi, cik tālu no viņa atradīsies norādītais punkts. Atgriežas kā parasti visi zināmie ieroči, bet šoreiz arī tie vadās bakstot ekrāna virsmu, velkam līniju pāri pretiniekam, lai viņu tādā trajektorijā uzsķērstu ar zobinu, zīmējam trajektoriju bumerangam, metam kūleņus un rīvējam ekrānu, ja kāds no milzu pretiniekiem jūs sagrābis. Viss ir ļoti vienkārši, strādā labi un nesabojā ekrānu, ja nepārcenšas. Ļoti interesanti bija redzēt, ka izstrādātāji piedomājuši pie mīklām, kuras nav obligāti grūtas, bet tās ir prieks darīt, kā piemēram, funkcijas ar mikrofonu, kur jāpūš tajā, lai grieztu propelerus vai jābļauj, lai iebiedētu pretinieku, vai arī jāaiztaisa pats DS fiziski ciet, lai itkā ekrāni saskārtos un no viena ekrāna uz otru kaut kas “pārspiežas” vai “pārkopējas”.
Žēl, ka to pašu par skaņu nevar teikt, kamēr tā nebūt nav slikta, gribētos nedaudz savādāku pieeju mūzikas esošajam klāstam, kā arī ierunātas balsis tēliem (kas vēl nevienā Zeldas daļā nav noticis).
Turpinot Legend of Zelda sēriju un turpinot Windwaker sēriju, šī Zelda visnotaļ tur buru.
Reitings: Visu cieņu!
P.S. Biju domājis rakstīt par vairākām spēlem šajā rakstā, bet uzrakstot par šo vienu, man jau likās ļoti daudz, labprāt turpināšu, kad atkal uznāks iedvesma. Vai ātrāk.
P.P.S. Arī raksts par augstskolu top.
