Bija uznākusi lielā pacietība sarakstīt dziesmas, vai precīzāk – manas idejas. To ir daudz, ļoti, ļoti daudz. Tātad sarakstiju es dažas mājas apstākļos un ievietojos draugiem.lv. Nejau, ka pirmo reizi un man tīri labi patīk draugos ievietot, ja vēlos, ka kāds redz, JO TUR VISI IR.
Šie demo ieraksti ir tikai manas pierakstītās idejas, jo esmu diezgan spēcīgs slinķis un nēesmu tā arī tām notīm pieķēries, audio/video ieraksts ir vienīgais veids, kā man atcerēties, kā tā dziesma skanēja, kādā ātrumā, ritmā un kādu sajūtu tā rada. Tomēr man neizdodas, kā es vēlētos, ierakstos dziesmām daudz kas trūkst, tās neskan ne tuvu kā dzīvajā un vēl-netuvāk kā manā galvā, kā arī nēesmu pārāk liels multi instrumentālists. Risinājums – satieku cilvēkus, kas domā līdzīgi un aizpilda vai nu tur to bungu līniju, stabuli vai velnsviņsazin, ko es/mēs sadomājam ielikt tajā dziesmā. Esmu saticis bungas un bassu un cik esmu saticis, tas bija sensational, nezināju, ka spēlēju tik labi, kad man tādi cilvēki apkārt, kā arī viņi stāvā sajūsmā par mani… Tomēr tas viss notiek lēnām, jo visi ir aizņemti – stay tuned
Lai nu kā, bet ieraksti ir klausāmi, ideju apmēram var saprast, tapēc arī nopublicēju savu work in progress. Aizgāja (man) diezgan monstrozā ātrumā, pēc 2 dienām apskatos to profilu, 300+ reizes noklausījušies, savi 20 fani parādijušies, atsauksmes no draugiem tīri labas, visādi “galigi garam” komentāri. Bet, kas mani tomēr mudināja saņemties un uzrakstīt šo rakstu, bija vēstule, kuru šodien saņēmu: “sry dzekin siis dziesmas dzirdeetas tikai tu nem ar paris oktaavaam zemaakiem akordiem psc man patiik”. Šis mani pārsteidza (nē, ne par to pareizrakstību) un lika justies mazliet vairāk. Mani pirmoreizi apsaukāja plaģiātā, man prieks, ka esmu cilvēkam uzsitis ar saviem toņiem pa kādu associāciju, kas viņam ir licis domāt, “no kurienes es šito zinu”.
(Šito daļu var nelasīt, ja neinteresē iedziļināties, par manām dziesmām)
Es izanalizēju savus 6 nopublicētos demo ierakstus:
1. Scram – Moody, tense fingerplaying (spēlēt ar pirkstiem raujot katru stīgu) ar divām atsevišķām ģitāru līnijām, akordu – nav.
2. Skunk – tipiski man, experimental funk, ar wah-wah solo, kas tapa pilnīgi spontāni un ir pilnībā improvizēts.
3. Gratefulness – tipiski man (uz akustiskās ģitāras), rauju 4 stīgas reizē lai uzturētu ritmu, staigāju pa akordiem – principā, ļoti harmoniska progressija. Tam klāt elektriski blūzīgs, easy solinš.
4. Jo Majo – nenoraksturošu, kā es to ritmu turu, bet tas ir mans izgudrojums. Soliņš ir divdaļīgs: manas mīļotās vokāla notis uz ģitāras un outro soliņš.
5.Mr. Soldier – moody, lēns grunge-roks, nav nekam pakaļdarinājums.
6. Dreamy Drive Riff – vēlviens experimental funk, tikai šoreiz viena no manām secret nākotnes funk vīzijām – heavy funk ar interisanti apaļu, augstu tembru, totally me.
- Te var atkal sākt lasīt.
Tātad nonāku pie secinājuma, ka vēstules autors ir pilnīgs idiots un tomēr ar savu apvainojumu neizteica man komplimentu, bet gan apvainojumu sev, too bad. Nobeigumā, bilde no rakstīšanas procesa.
